Parfīms stāsts par kādu slepkavu

Patriks Zīskinds

PARFĪMS

PIRMĀ DAĻA

1

Astoņpadsmitajā gadsimtā Francijā dzīvoja kāds vīrs, kuru mēs droši varam pieskaitīt pie ģeniālākajiem un drausmākajiem šī ģeniālā un drausmā gadsimta tēliem. Šeit mēs pastāstīsim viņa dzīves stāstu. Viņu sauca Žans Batists Grenuijs, un viņa vārds pretstatā citu ģeniālu briesmoņu vārdiem, tādiem kā de Sads, Senžists, Fušē, Bonaparts utt., ir nodots aizmirstībai, taču ne jau tādēļ, ka Grenuijs nevarētu ar šiem slavenajiem tumsas vīriem sacensties iedomībā, cilvēknīšanā, netikumībā vai bezdievībā, bet gan tādēļ, ka viņa ģēnijs un godkāre darbojās tādā nozarē, kas vēsturē neatstāj pēdas: gaistošajā smaržu valstībā.

Laikā, par kuru mēs runājam, pilsētās valdīja mūsdienu cilvēkam neiedomājama smaka. Ielas smirdēja pēc mēsliem, pagalmi pēc urīna, kāpņu telpas pēc puvuša koka un žurku sūdiem, virtuves pēc samaitātiem kāpostiem un aitu taukiem; nevēdinātās istabas smirdēja pēc apsūnojušiem putekļiem, guļamistabas pēc nospeķotiem palagiem un mitriem pēļiem, un šķebinoši saldas naktspodu dvakas. Kamīni smirdēja pēc sēra, ģērētava pēc kodīgiem sārmiem, kautuves pēc notecinātām asinīm. Cilvēki smirdēja pēc sviedriem un nemazgātām drēbēm; mutes pēc iebojātiem zobiem, kuņģi pēc sīpolu sulas, un ne gluži svaigas miesas oda pēc veca siera un saskābuša piena un audzējiem. Smirdēja laukumi un smirdēja upes, baznīcas un tiltapakšas, smirdēja pilis. Smirdēja gan zemnieks, gan priesteris, amatniekzellis un meistara sieva, smirdēja visa muižniecība, un pat karalis smirdēja, viņš smirdēja pēc plēsīga zvēra, bet karaliene pēc vecas kazas, kā ziemu, tā vasaru. Astoņpadsmitajā gadsimtā baktēriju graujošajai darbībai nebija robežu, nebija arī tādas cilvēciskas rīcības, topošas vai iznīkstošas dzīvības izpausmes, kuru nepavadītu smaka.

Protams, Parīzē smirdēja visvairāk, jo Parīze bija lielākā Francijas pilsēta. Un Parīzē savukārt bija vieta, kur smaka bija velnišķa, starp Rue aux Fers un Rue de la 1 2 Ferronerie , jeb, precīzāk, Cimetiēre des Innocents . Astoņsimt gadu uz šejieni tika vesti līķi no Hotel-Dieu slimnīcas un apkārtējām draudzēm, astoņsimt gadu līķi dučiem kārtu kārtām tika mesti lielās bedrēs. Taču tikai vēlāk, Franču revolūcijas priekšvakarā, kad vairāki kapi bija iegruvuši un pārpildītās kapsētas smaka apkārtnes iedzīvotājos radīja nevis vienkāršu protestu, bet īstu sacelšanos, Cimetiēre des Innocents slēdza un pārcēla, miljoniem kaulu un galvaskausu tika sabērti Monmartra katakombās un kapsētas vietā tika ierīkots tirgus laukums.

Tātad šajā, visas karaļvalsts smirdīgākajā vietā, 1738. gada 17. jūlijā piedzima Žans Batists Grenuijs. Bija viena no karstākajām gada dienām. Tveice svina smagumā slīga pār kapsētu un pildīja to ar pūstošu meloņu un dedzināta raga smakas maisījumu no kaimiņielām. Kad sākās dzemdību sāpes, Grenuija māte stāvēja pie būdas Rue aux Fers un tīrīja zivis. Zivis bija rīta agrumā izvilktas no Sēnas, taču smakoja tik

1    Ielas Parīzē. (Franču val. Šeit un tālāk redaktores piezīmes.)

2    Kapsēta Parīzē.

briesmīgi, ka pilnīgi pārmāca līķu smaku. Taču Grenuija māte nejuta ne līķu, ne zivju smaku, viņas deguns bija notrulināts pret smakām, pie tam viņai sāpēja vēders, un sāpes nāvēja apkārtējās pasaules uztveri. Viņa vēlējās vienīgi, lai reiz beigtos sāpes un riebīgās dzemdības būtu cauri. Visus pārējos savus bērnus viņa bija laidusi pasaulē šeit pat pie zivju būdas, un visi bija dzimuši beigti vai pusdzīvi; asiņainā gaļa, kas nāca no viņas ārā, maz atšķīrās no zivju paliekām, kuras mētājās visapkārt, un tās gaitas šajā pasaulē bija tikpat īsas, vakaros viss tika saslaucīts un aizvests uz kapsētu vai arī nomests upes krastā. Arī šodien tam bija tā jānotiek, un Grenuija māte, kas vēl bija jauna sieviete, tā ap divdesmit pieciem gadiem un izskatījās vēl gluži labi viņai mutē bija gandrīz visi zobi un uz galvas vēl nedaudz matu, un, ja neskaita ģikti, sifilisu un vieglu diloni, viņa bija vēl pavisam vesela un cerēja uz ilgu mūžu, uz pieciem vai desmit gadiem, iespējams, viņa varētu pat apprecēties un, būdama cienījama atraitņa sieva, laist pasaulē īstus bērnus vai… tādas bija Grenuija mātes vēlmes, kad viss jau būs garām. Kad sākās dzemdību sāpes, viņa pakrita zem zivju kaujamā galda un dzemdēja tur, tāpat kā četras iepriekšējās reizes, un pārgrieza nabas saiti ar zivju nazi. Taču tad, vai nu aiz karstuma, vai smakām, kuras gan viņa lāgā nesaoda, bet tikai izjuta kā kaut ko nepanesamu, apdullinošu liliju lauku vai šauru istabu, kurā ir par daudz narcišu tad viņa zaudēja samaņu, sašķiebās un pakrita zem zivju galda, un ar nazi rokā palika guļam ielas vidū.

Klaigas, raudas, rēcošs pūlis, ierodas policija. Sieviete ar nazi rokā vēl arvien guļ uz ielas, viņa pamazām atgūst jēgu.

Kas viņai kaitot?

„Nekas."

Ko viņa darot ar nazi?

„Neko."

Kas tās par asinīm uz viņas svārkiem?

„No zivīm."

Viņa pieceļas, nomet nazi un dodas mazgāties.

Un tad jaundzimušais pretēji gaidām sāk kliegt zem kaujamā galda.

Un starp mušām, zivju asakām un galvām tiek atrasts zīdainis. Saskaņā ar priekšrakstiem viņš tiek atdots auklei, bet māte tiek arestēta. Tā kā māte bez lielas vilcināšanās atzīst, ka būtu zīdaini pametusi tur, kur viņš tika atrasts, tāpat kā viņa to darījusi ar četriem pārējiem, par vairākām bērnu slepkavībām tai tiek piespriests nāvessods un dažas nedēļas vēlāk Grēva laukumā nocirsta galva.

Zīdainis ap šo laiku bija jau pie trešās zīdītājas. Neviena negribēja viņu turēt ilgāk par pāris dienām. Viņš esot pārlieku rijīgs, zīžot par diviem, atraudams tādējādi pienu citiem zīdaiņiem un iztiku zīdītājām, jo viena bērna zīdīšana taču nevar būt rentabla. Atbildīgajam policijas virsniekam, kādam La Fosa kungam, tas viss drīz vien apnika, un viņš grasījās nodot bērnu Sentantuāna ielas bāreņu patversmē, uz kurieni ik dienu devās bērnu nesēji. Bērnus pārvietoja pītos grozos, kuros racionālu apsvērumu dēļ ievietoja četrus zīdaiņus. Bērnu mirstība pa ceļam bija ārkārtīgi liela, tādēļ transportēšanai pieņēma vienīgi kristītus zīdaiņus, kuri bija ierakstīti speciālā transporta lapā, kas bija jāapzīmogo. Grenuijs nebija kristīts, un viņam nebija vārda, kuru ierakstīt transporta lapā, bet no policijas puses nebūtu pārāk ētiski vienkārši nolikt bērnu pie patversmes vārtiem, turpretī formalitāšu kārtošana bija sarežģīts birokrātisks un pārvaldniecisks process, un laiks negaidīja, tādēļ policijas virsnieks La Foss pieņēma citādu lēmumu un izdeva rīkojumu pret kvīti atdot zēnu kādai baznīcas institūcijai, kura varētu to kristīt un izlemt viņa tālāko likteni. Tā no zēna tika vaļā, atdodot viņu Senmerī klosterim Senmartēna ielā. Viņu kristīja, dodot Žana Batista vārdu. Un, tā kā prioram todien bija labs prāts un klostera kasē bija mazliet naudas, tika nolemts nesūtīt zēnu uz patversmi, bet audzināt uz klostera rēķina. Šim nolūkam viņš tika nodots zīdītājai vārdā Žanna Bisī, kura par trīs frankiem nedēļā apņēmās rūpēties par zēnu.

2

Pēc dažām nedēļām Žanna Bisi ar grozu rokā stāvēja pie Senmerī klostera vārtiem un piecdesmitgadīgajam, plikgalvainajam un pēc etiķa viegli dvakojošajam Terjē tēvam, kurš atvēra vārtus, sacīja: „Še tev," nolikdama grozu uz sliekšņa.

„Kas tas ir?" Terjē jautāja, noliekdamies pār grozu un ošņādams to. Viņš jauta ko ēdamu.

„Rue aux Fers bērnu slepkavnieces bastards!"

Terjē tēvs ar pirkstu urķējās pa grozu, līdz kļuva redzama zīdaiņa seja.

„Viņš izskatās ļoti labi. Tukls un rozā."

„Jo viņš ir izrijis mani tukšu. Tukšu līdz pat kauliem. Bet tam pienācis gals. Tagad jūs paši varat barot viņu ar kazas pienu, biezputru un ķirbju sulu. Bastards rij visu."

Terjē tēvs bija omulīgs vīrs. Viņa pārziņā bija klostera labdarības fonds, naudas dalīšana nabagiem un trūkumcietējiem. Viņš gaidīja pateicību par šo darbu, un viņam nepatika, ja viņu lieki apgrūtināja. Tehniski sīkumi tam riebās, detaļas vienmēr nozīmēja grūtības, bet grūtības nozīmēja viņa miera traucēšanu, un to viņš necieta. Viņš dusmojās, ka vispār atvēris vārtus. Viņš vēlējās, lai šī sieviete paņemtu savu grozu un vāktos mājās, liktu viņu mierā ar savām zīdaiņu problēmām. Pamazām Terjē tēvs nomierinājās un ieelpodams ievilka piena un sierainas aitas vilnas smaržu, kuru izstaroja zīdītāja. Tā bija patīkama smarža.

„Es nesaprotu, ko tu gribi. Es patiesi nesaprotu, uz ko tu tēmē. Es nevaru iedomāties, kā zīdainim varētu kaitēt tas, ka viņš vēl kādu laiku paliktu pie tevis."

„Viņam tiešām nekas nekaitētu, bet man gan. Es esmu zaudējusi desmit mārciņas svara, pie tam ēdu trīsreiz vairāk. Un tas par trim frankiem nedēļā!"

„Jā, es saprotu," gandrīz atviegloti teica Terjē, „skaidrs, runa kā parasti ir par naudu."

„Nē," zīdītāja atbildēja.

„Tomēr ir tā un ne citādi! Vienmēr, kad klauvē pie šiem vārtiem, runa ir par naudu. Kā es vēlētos, lai kaut vienu reizi, kad es atveru šos vārtus, aiz tiem stāvētu cilvēks, kurš runātu par ko citu. Kāds vienkārši apliecinātu cieņu, atnesot kādu augli vai riekstu. Rudenī taču ir tik daudz tāda, ko varētu atnest. Kādu ziedu, piemēram. Vai vienkārši atnāktu un sacītu: „Lai Dievs jums palīdz, Terjē tēvs." Bet to jau laikam es nekad nepiedzīvošu. Ja pie vārtiem nestāv lūdzējs, tad tas ir tirgonis, ja tas nav tirgonis, tad amatnieks, ja nelūdz žēlastības dāvanu, tad piestāda rēķinu. Es vienkārši nevaru parādīties uz ielas. Izejot uz ielas, ik uz soļa mani lenc ļautiņi, prasot naudu!"

„Es neprasu neko," zīdītāja sacīja.

„Bet es tev teikšu: tu neesi vienīgā zīdītāja šajā apvidū. Ir simtiem pirmklasīgu zīdītāju, kuras par trim frankiem nedēļā būtu ar mieru likt šo zīdain ...

Быстрая навигация назад: Ctrl+←, вперед Ctrl+→