Diena kā sieviete

Ēriks Kūlis

Diena kā sieviete

Pamostos dienas priekšnojautās. Diena vēl nav sāku­sies, tā tikai pēc brīža pieteiks savu uznākšanu ar ma­jestātiskām gaismas svēdrām visgarām apvārsnim. Un, ja katra krāsu nianse atbilstu zināmai notij gammā, debesu jumā ieskanētos varens rīta krešendo.

Pieeju pie loga un sveicu šo vienu no varenākajām dabas parādībām, kas mums tik ikdienišķa un pierasta, ka par to vairs nebrīnāmies.

Man ienāk prātā, ka dienas dzimšanai ir līdzība ar cilvēka dzimšanu. Mēs arī nevienam nejautājam, vai drīk­stam uzrasties. Pienāk īstais bridis, atskan jaunas dzī­vības pieteikuma uvertīra, zīdaiņa kliedziens, un esam klāt. Ko nesīs diena, kāds būs mūsu liktenis, šo neno­vēršamo nejaušību sabiedrotais, tobrīd vēl nav zināms.

Kopš gadi aizsteigušies garām veselai rindai manu dzimšanas dienu, mostos aizvien agrāk. Kā nojauzdams, ka dāvāto saullēktu vietā reiz būs tikai bezgalīga tumsa. Daba kā samaksu par dzīvību pieprasa nāvi.

Sākumā nesapratu, kāpēc vairs nespēju bezrūpīgi gulēt līdz brokastlaikam vai vēl ilgāk, un satraucos, do­mādams, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, bet kaimiņu Bleķu Atis no Kviciem gandrīz ar lepnumu reiz pavēstīja: "Kā notikšķina pieci, esu augšā kā štiks. Par sušanu vais ne prātā. Uztaisu dūmu un jožu bikses, kauc nekur nav jāskrie, neviens negaida, esu pats sev kungs." Ievērojis manā sejā sapratni, lāga vīrs turpināja: "Ko ta es… Rau, Vecais Ģīmis, pagāns, reku, slejas pakaļkājās no rīta tri­jos, uzgriež rādio un cep sev pankokus. Šim sievele iet pa gaisu, bet viš tik nosmīn bārdā, tāds esot zemnieka dzīves ritms. Kamērt cilēks dzīvs, viš i dikti jokains ku­kainis…"

Vecajam Ģīmim, īstajā vārdā Dzirnu Andrejam, šī iesauka pielipusi krietni sen, un pats ir tās autors. Proti, krievu laikos iedzeršanu darbavietā uzskatīja par tik­pat pašsaprotamu darbību kā algas dienās stāvēt biezā rindā pie kases šaurā lodziņa. Un, tukšojot glāzes kādā nostūrī nost no saimniecības priekšniecības acīm, Dzirnu Andrejs, kaut arī pusstops bija vēl tikai pusē, vēršoties pie kāda no kompānijas "cīņu biedriem", jautāja: "Jau­nais cilvēk ar to veco ģīmi, kurš no mums ies pēc nākošā polša?"

… Krievu laiki. Mums ir bijuši gan vācu, zviedru, poļu, krievu un Latvijas laiki, gan atkal krievu un vācu laiki un kara laiki, tad atkal krievu laiki, līdz beidzot šodienas Latvijas laiki ar tādu demokrātijas pakāpi, ka jebkurš nepilsonis var ierosināt, ka latviešu, vienīgajai valsts valodai, blakus nepieciešama krievu minoritātes valoda. Un organizēt parakstu vākšanas kampaņu, lai rīkotu vi­sas tautas referendumu par divām valsts valodām…

Man nesaprotamākais ir tas absurdais fakts, ka arī daļa latviešu devās parakstīt šo nāves sprieduma lega­lizēšanu, lai savā dzimtenē sarunātos svešā valodā, jo, rau, lielākā daļa ministru, komunicējot ar vietējo krievu masu mediju žurnālistiem, rādot piemēru.

Ja zaudēsim dzimto valodu, pamazām izzudīs arī tauta un latviešu valoda sekos mirušajai latīņu valodai.

Ar atšķirību, ka mūsu valoda nebūs medicīnisko terminu valoda visā pasaulē. Ja nu vienīgi seno valodu pētnieki kādreiz nākotnē, cilājot biezos "Latvju dainu" sējumus, secinās, ka reiz Baltijas jūras krastā dzīvojusi tauta, ku­rai pasaulē vienīgai kultūras pūrā divi miljoni tautas­dziesmu. Katram latvietim pa vienai…

Pulkstenis ir pusseptiņi rītā, un vējš turpinās. Tā spēcī­gajās brāzmās māja visos stūros krakšķ kā veca reimatiķa locītavas. Cerams, ka šī būve bezspēkā nesaļodzīsies un kādu nakti Laimiņas man neuzgāzīsies uz galvas. Kādēļ tieši naktī? Vai visas sliktās lietas gaidāmas tieši tad? Varbūt tā šķiet arī tādēļ, ka tumsa joprojām cilvēkam iedveš iedzimtu, no paaudžu paaudzēm mantotu nepa­tiku.

Pie loga stāvot, kļūst vēsi, ir jau rudens. Sameklēju jaku un ar visām drēbēm atlaižos dīvānā, kas jau gadiem kalpo kā gulta un bija mūsu kaisles un šķiršanās vieta ar vella sievieti Minnu. Nolemju, ka celšos augšā, kad no savas istabas ienāks Knausis, pelēkais runčelis. Guļu, klausos vēja brāzmās dārzā un atceros, kā viņdien, iesprūkot autobusa pieturā, lai paglābtos no pēkšņi uznākušā lietus šaltīm, ievēroju sirmu sievieti. Viņas vaibsti pauda mieru un nosvērtību, kādu cilvēks iegūst par daudz pār­dzīvotā cenu, bet vecās kundzes acīs saskatīju izteiksmi, kas raksturīga svētajiem ikonās.

"Autobuss būs tikai pēc stundas," uzrunāju pacietīgo būtni.

"Nekas… dēliņ," sirmgalve gaišā balsī atsaucās, "gan jau šis atnāks. Jums te jauka apkārtne, priecājos par rudens puķēm dobēs. Sen neesmu šinī pusē bijusi. Daudz jaunas mājas ļaudis sev sabūvējuši. Nav vairs tikai pelēkās, ar šīferiem, bet smuki krāsainas. Tādi lepni dakstiņu jumti…"

"Tie nav īstie dakstiņi, bet sintētika," paskaidroju.

"Pats galvenais, lai slapjumu cauri nelaiž," kundzīte turpināja, "un kas tā par jocīgu būvi tur tālāk?"

"Koģenerācijas jaunceltne," teicu, "no zaļās masas un kūtsmēsliem ražos gāzi un elektrību."

"Tad jau jūs šinī galā diezgan dūšīgi ņematies, dēliņ," viņa secināja.

Viņa mani nosauca par dēlu, nodomāju, mani, saso­dīto klaidoni, tā vēl neviens nav godājis. Kaut gan nekad neesmu redzējis savu māti, spriedu, ka gribētu, lai viņa atgādinātu šo sievieti. Un pieturas nojumē nostāvēju vēl krietnu brīdi, kaut arī lietus bija pārgājis un pats sev atgādināju bezpajumtes kaķi, kas grozās cilvēku tuvumā, cerot saņemt kāda glāsta siltumu vai kumosu.

"Jūs arī gaidāt autobusu?" nebūdama pārsteigta par manu melno, sodrējaino skursteņslauķa tērpu un darba piederumiem rokā, vecā kundze apjautājās.

"Nē, nē," nomurmināju, "es… te gaidu klientu." Kaut gan klients, Monvīds Skurbis, rakstnieks, gaidīja mani savā mājā aiz parka. Cilvēks tik ilgi nodevās grāmatu rakstīšanai, kamēr virtuvē plītij izkrita durtiņas. Tik bez­palīdzīgi mēdz būt tie garīgā darba proletārieši. Krie­vijā pazinu kādu dzejnieku, kas pats nepratās ieskrūvēt griestu lampai spuldzi.

Bet visādi citādi Monvīda Skurbja grāmatu varoņi bija apsviedīgi cilvēki. Šķiet, viens pat strādāja glaunā krogā par ārā sviedēju. Ne tādi pabalsta saņēmēji divās paau­dzēs kā tas slaists no Lejas Ķipstu mājām, kurš sūtīja vēstuli uz pilsētas sociālo dienestu, lai atsūta meistaru, ja plītij vajadzēja iztīrīt sodrēju kanālus.

Slīmestam no Lejas Ķipstiem ir slinkums pat atvilk­ties pie manis. Sociālā dienesta darbinieks, tādu iesnie­gumu saņēmis, paceļ telefona klausuli un zvana pagasta domes priekšsēdim, un jautā kādēļ jūsu ciemā tiek ignorētas maznodrošināto ģimeņu elementārās vajadzī­bas? Pagastvecis nospļaujas, lai neizlamātos par šo tipu spēka gados, kas nav spējīgs pats savā labā pat pirkstu pakustināt, un ar mašīnu brauc pie manis, dodams rīko­jumu un brīnīdamies, kādus fruktus brīvā Latvijā esam izaudzinājuši…

Vēl brīdi pamīņājies autobusa pieturā, devos prom.

Savu māti sagribējies redzēt, kura noteikti jau sen ir mirusi… Nu patiešām, kā latīņamerikāņu seriālos, kurus savulaik visi skatījāmies, brīžam asaras slaucīdami, it kā mūsu tautai pēdējā pusgadsimtā savu traģēdiju būtu trūcis.

… Dažkārt naktī pamostos no sapņiem, un viegli iedo­māties, kāda satura sapņi var rādīties skursteņslauķim, kas caurām dienām staigā gan pa stāviem, gan slapjiem, nolijušiem jumtiem, un sāku prātot par dzīvi. Vai man lemts sagaidīt savu sievieti? Kad pirmoreiz sāku dzīvot kopā ar Minnu, šķita, ka tā būs viņa. Tomēr raksturi nesaskanēja. Izkaptij ar akmeni arī nesaskan. Vai kādreiz ar kādu sievieti saskanēs? Naktī, tumsā guļot, to ir grūti pareģot. Bet pieļauju, ka var gadīties. Man vēl patālu līdz simtajai dzimšanas dienai. Un tomēr. Ir aizritējuši miljoniem manas dzīves mirkļu, katrs no tiem savu reizi ir nesis prieku, vilšanos, baudu, slimības, sāpes, ganda­rījumu, lepnumu, smeldzi, ļaužu mēlnesību un augstsir­dību, mīlestības alkas tik daudz no visa tā cilvēcisko jūtu spektra, ka pilnīgi pietiktu arī simtgadīgam mūžam.

Tagad, dzīvojot vienatnē, šīs jūtas pārpārēm pietiktu arī daudz mazākam laika nogrieznim. Cilvēkam vecā, čīkstošā un caurvējainā mājā, kur nakts tumsā klīst reiz te mitušo ļaužu gari, zūdīdamies, kā nolaists viņu sūri grūti celtais patvērums, nav iespējams nodzīvot ļoti ilgi… Kāds no mums abiem nonīks pirmais. Kāpēc līdz šim esmu viens, ja no tā brīža, kad atklāju, ko nozīmē sieviete, man piedzīvojumu nav trūcis? Vai liktenis īsto dzīvesbiedru piešķir tik reti, kā lielo laimestu? Liktenis, kā jau minēju, ir nejaušību virkne, ko visiem spēkiem cenšamies veidot pēc sava prāta. Bet varbūt likteņa aiz­sākumu līdz ar knupīti mums iešķiebj vecāki? Ja mans tēvs ar māti nejauši nesatiktos, nez vai te gulšņātu un prātotu? To droši vien darītu kāds cits. Un, ja vecāki nebūtu šķīrušies, es noteikti tiktu nosaukts kādā citā vārdā un manā bērnībā spīdētu vairāk mīlestības saules. Iespējams, ka pat nebūtu vienīgais bērns, varētu lepoties ar brāli vai māsu. Bet vai šo nejaušību virkni mēs spē­jam ietekmēt, ja pat mūsu Saules sistēma, kā dzirdēju no cienījama lektora, ir radusies liktenīgas nejaušības dēļ? Viņš bija pārliecināts, ka, ja saule Lielā Sprādziena rezultātā iegūtu citu orbītu, mūsu mīļā zemīte šobrīd varbūt atgādinātu Mēnesi, Marsu vai, teiksim, Veneru…

Mana tikšanās ar Minnu arī bija nejaušība. Vai uz Minnu es varēju paļauties? Viņa ir tik mainīga kā pava­sara diena, kā rudens diena te debess ir tik gaiša kā paradīzes uzgaidāmā telpa, te niknas vēja brāzmas auro aizvildamās, šļāc sejā lietus šaltis un pat krusu.

Atceros, aizpērnā gada kartupeļu talkā, ceļot trak­tora piekabē kartupeļu maisu, tā pavirši aizsietais gals atraisījās un krietna daļa tupeņu nobira zemē. No netālu līkņājošās manas bijušās draudzenes Minnas lūpām vējš atnesa frāzi: "… ne viņš mīlētājs, ne zārka nesējs…"

Allažīgi ņiprā Liene, kas nesen pārcēlās uz dzīvi laukos un strādāja pagasta aptiekā par farmaceiti, tik aizrau­tīgi iesmējās, i ...

Быстрая навигация назад: Ctrl+←, вперед Ctrl+→