Aspazija

Saulcerīte Viese

Aspazija

.,..

Aspazijas daiļrade atstājusi dziļas pēdas latviešu demokrātiskās mākslas un sabiedriskās domas attīstībā. «Zaudētas tiesības», 'Vaidelote», «Sarkanās puķes», «Sidraba šķidr­auts», «Saulains stūrītis» — tās ir grāmatas, ku­ras nosaucot vien latviešu lasītājam atdzīvojas priekšstats par daudzpusīgu, temperamentīgu mākslinieces personību un skarbu, lieliem vēs­turiskiem notikumiem piesātinātu laikmetu, kurā darbojusies dzejniece. Aspazijas vārds nesarau­jami saistīts ar Jaunās strāvas trauksmainajām dienām. Spēcīgi tas skan 1905. gada vētrā. Un tam nevar paiet garām, runājot par Tautas dzej­nieka Raiņa likteni: būdama viņa dzīvesbiedre, Aspazija pavadījusi Raini trimdā, emigrācijas vientulībā, atbalstījusi viņa radošo darbu.

Dzejnieces mūžs pagājis pretrunīgā un sarež­ģītā laikmetā. Viņa ienāk literatūrā Jaunās strā­vas uzplūdu un tautiskā romantisma norieta ga­dos. Aspazija piedzīvo gan jaunstrāvnieku ares­tus, gan 1905. gada revolūcijas dienas un smago reakciju, gan divus pasaules karus, gan buržuā­ziskās Latvijas republikas izveidošanos un ban­krotu, dažādu politisko partiju un sabiedrisko strāvojumu formēšanos, savstarpējās cīņas, da­žādus ideoloģiskus un mākslinieciskus meklē­jumus literatūras attīstības procesā.

«Mēs neesam vēl tā paaudze, kurai lemts skatīt izredzēto zemi,» dzejniece raksta «Ziedu klēpja» priekšvārdā 1911. gadā. «Mēs esam traģiska pa­audze, iežņaugta starp divām kultūrām, no ku­rām, kā jau minēju, viena nav vēl sabrukusi un otra vēl nav uzcelta.»

Laikmeta pretrunas izpaužas Aspazijas mākslā un sabiedriski politiskajos uzskatos tāpat kā kri­tikās un apcerēs par Aspaziju.

Aspazijas drāmu un lirikas aktuālais raksturs jau ar dzejnieces pirmo parādīšanos saista gan lasītāju, gan kritiķu uzmanību. Par viņu strīdas. Viņu noliedz. Viņu cildina. Nav tādas nedēļas 90. gadu vidū, kad vismaz vienā no vadošajiem latviešu laikrakstiem pozitīvā vai negatīvā no­zīmē netiktu pieminēts dzejnieces vārds. Pro­gresīvā kritika šajā laikā visaugstāk vērtē Aspa­zijas dedzīgo līdzjūtību darba cilvēka liktenim, viņas varoņu drosmīgos raksturus.

Pirmo plašāko apcerējumu par Aspazijas vietu tautas literatūras procesā 1904. gadā dod Jānis Asars. Kritiķis uzsver, ka dzejniece sāk «lat­viešu modernās rakstniecības vēsturi». Viņu vairs neinteresē vērojošs sadzīves ainu aprak­stījums, kāds sastopams Apsīšu Jēkaba vai Kau­dzītes Matīsa darbos. Viņa tēlo cilvēka sarež­ģīto iekšējo pasauli, dvēseli, individualitāti. Šī individualitāte ir spēka un nemiera pilna, tajā rūgst un laužas protesta kliedziens pret visu, kas traucē attīstīties. Aspazija — tipiska romantiķe, un viss viņas romantisms tiecas uz nākotni.

Kā aktīvu romantiķi, spilgtu sabiedriskās psi­holoģijas izteicēju Aspaziju vērtē arī Andrejs Upīts, Roberts Pelše un Vilis Knoriņš apcerēju­mos par dzejnieci pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves.

«Viņa vēlas dzejai dzīvot, dzīvi ar dzeju vel­dzēt un veidot,» analizēdams Aspazijas Rakstu otro izdevumu, 1911. gadā norāda Andrejs Upīts. «Aspazijas dzejas reālo, svarīgo stāvu nes spē­cīgi romantikas spārni.»

«Vienas dvēseles dziesma ir visa Aspazijas dzeja, kā pati dzīve plašas un nemiera pilnas dvēseles, tik dzidras, ka tur atspoguļojas sīksīkos vilnīšos visas laikmeta trīsas, tiek rožainos sapņu metos ieaustas. Tik dziļi pārdzīvotas indi­viduālas lirikas un tik sabiedriski aktīvas vēl nebija bijis,» 1913. gadā rakstā «Vienas dvēseles dziesma» saka Vilis Knoriņš.

Roberts Pelše apcerējumā «Kurp trauc «Aspa­zijas varones»?» apzīmē viņu par demokrātiskās, progresīvās sīkpilsonības, nevis proletariāta rakstnieci un cīnītāju. Taču, kā kritiķis norāda, tieši proletāriskā auditorija visvairāk uzklausa «lielās rakstnieces mūžīgā nemiera saucienus».

Laikā, kad progresīvā un marksistiskā literatū­ras kritika Aspazijas daiļdarbus vērtē kā izcilus demokrātiskās mākslas sasniegumus, konserva­tīvās aprindas vēršas pret dzejnieci ar visasākiem uzbrukumiem. Vesels putekļu mākonis uzvirpuļo pēc pirmo sadzīves drāmu uzvedu­miem Jaunās strāvas laikā un turpinās līdz pat Stolipina reakcijas gadiem. Sākušies ar pārme­tumiem par darbos ietverto ideju aizgūšanu no Vakareiropas un Krievijas, par māksliniecisko nevarību, šie uzbrukumi gala rezultātā vēršas pret Aspazijas darbos attēloto problēmu nozīmī­gumu latviešu dzīvē, pret dzīves atspoguļojumu Aspazijas mākslā. Sevišķi raksturīgas šajā ziņā ir 1896., 1897. gadā izdotās anonīmās brošūras «Aspazija un mūsu kritika» un R. Klaustiņa ap­cerējums 1908. gadā — «Aspazija un Veidenbaums kā tipiski jaunromantiķi».

Buržuāziskās kritikas attieksme pret Aspaziju sāk mainīties 1911. gadā. Aspazija ir izveidoju­sies par pārāk nozīmīgu faktoru latviešu kultū­ras dzīvē, lai viņu varētu noliegt. Izmantojot dzejnieces konfliktu ar kreisajiem laikrakstiem, daļa buržuāzisko kritiķu sāk tuvoties Aspazijai ar uzsvērtu godbijību, pasvītrojot, ka viņa ir liela māksliniece — tik liela, ka viņas darbos velti meklēt «sīkus» dienas notikumus un kaislības.

«Par daudz plaši, ne no viena nesasniegti ir viņas mērķi un ilgas, par daudz tālu, pāri taga­dējam laikmetam un cilvēkiem tiecas viņas skats, lai viņa būtu varējusi palikt par kādas vienas šķiras, ne nu vēl partijas dzejnieci,» 1912. gadā brošūrā «Aspazija, prese un strādnieki» raksta Ķibuļu Andrejs (A. Spriņģis). Apmēram šādiem pašiem vārdiem operē arī «Jaunāko Zi­ņu», «Pēdējā Brīža», «Latvijas Sarga» un citu buržuāzisko laikrakstu recenzenti 30. gados, kad pēc Raiņa nāves pretrunas Aspazijas politiska­jos uzskatos sāk izteikties sevišķi spilgti.

Ulmaniskās diktatūras un vācu okupācijas laika literatūras kritika faktiski nerunā par As­pazijas darbu sabiedrisko nozīmi un filozofisko saturu. 1935. gadā izdotajā «Latviešu literatūras vēsturē» Līgotņu Jēkabs Aspazijas raksturo­juma priekšplānā izvirza «organisku nemieru un dvēseles trauksmi», «cilvēcības ideju» — pret­statā sociālajām idejām, «dzejas darbu» — pret­statā laikmeta problēmu risinājumam. Sajā rak­sturojumā Aspazija paliek individuālisma sludi­nātāja, mīlestības jūtu tēlotāja, aicinātāja pretī nezināmām tālēm.

Ja atskaita Andreja Upīša «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturi», dažas J. Grota, J. Sudrabkalna un P. Ķikuta recenzijas, tad plašāka vērtējuma Aspazija neiegūst arī 20. un 30. gadu demokrātiskajā un marksistiskajā literatūras kri­tikā. Minētie kritiķi uzsver Aspazijas mākslas vitalitāti, dzejnieces cīņas garu un viņas varoņu iekšējo spēku. Raksturīgi, ka gandrīz visi sprie­dumi par Aspazijas mākslu pamatojas uz Jaunās strāvas laika darbiem. Sis periods sabiedriskās iedarbības ziņā šķiet tik spilgts, ka pat traucē iedziļināties saturiskajos un mākslinieciskajos atklājumos «Liriskā biogrāfijā», «Izplestos spār­nos», «Aspazijā», «Trejkrāsainā saulē» u. c. Ernests Eferts-Klusais «Piezīmēs par latviešu ideoloģijas vēsturi» (1925. g.) šajos darbos redz galīgu revolucionārā protesta izzušanu, «sērās, maigās lirikas uzvaru».

Padomju laikā notiek liels latviešu kultūras mantojuma pārvērtēšanas process. Tā sākuma periods norit asas šķiru cīņas apstākļos — gan ar ieročiem rokās, gan aktīvi uzstājoties pret buržuāzijas ideoloģiskajām diversijām. Šajā laikā par Aspazijas daiļradi tiek izteikti visai bargi spriedumi, piemēram, Andreja Upīša grā­matā «Latviešu literatūra» (1951. g.). Galveno­kārt tos nosaka dzejnieces uzskatu neskaidrības politiskajos jautājumos 30. gados un padomju literatūrzinātnē uz laiku ieviesusies neuzticība pret romantisma metodi vispār. Kā dzejnieces augstvērtīgākais sniegums tiek izcelts dzejoļu

krājums «Sarkanās puķes,» bet mūža otrās puses darbos «Latviešu literatūras vēstures» 3. sējuma autori 1956. gadā saskata ne tikai individuālismu un subjektīvismu, bet pat deka­dences iezīmes.

Pēdējos gadu desmitos, pilnīgi uzvarot sociā­lismam, jūtami mainījusies arī literatūrvēstures attieksme pret kultūras mantojumu un jo se­višķi pret romantisko mākslu. Rakstos par «Vaidelotes» uzvedumu J. Raiņa Dailes teātrī 1958. gadā, par Aspazijas dzeju un lugu izlasēm 1966. un 1968. gados, apcerējumos sakarā ar simtgadu jubileju A. Grigulis, J. Kalniņš, E. Damburs, V. Hausmanis un citi literatūrzinātnieki norāda, ka Aspazija ir bijusi un paliek izcila latviešu de­mokrātiskās mākslas pārstāve, spilgta lielas kultūras personība. Necenšoties pārspīlēt dzej­nieces revolucionārismu Jaunās strāvas laikā, vairāki kritiķi uzsver, ka nav pamata arī runāt par pilnīgu renegātismu Aspazijas daiļradē mūža noslēgumā. Viņi aicina uzmanīgāk ieskatīties Aspazijas literārajā mantojumā un, to vērtējot, neaizmirst V. I. Ļeņina norādījumu, ka pagātnes lielie mākslinieki ir sarežģītas personības, ka pret tiem jāizturas smalkjūtīgi.

Par Aspaziju tātad rakstīts daudz, bet uzskati līdz pēdējam laikam nav izkristalizējušies. Ne­publicēti palikuši Aspazijas literārā arhīva ma­teriāli — dienasgrāmatas, vēstuļu fonds, darbu uzmetumi un varianti. Pēdējā gadu desmitā, kad izdevies tos lielā mērā savākt vienkopus un sis­tematizēt, atklājies, ka tie stipri koriģē priekš­status par dzejnieces personisko dzīvi, attiek­smēm ar laikabiedriem, attieksmēm pret sabied­riskajām parādībām dažādos dzīves periodos.

Pieminētie fakti tad arī rosinājuši sniegt pirmo plašāko pārskatu par Aspazijas dzīvi un daiļradi. Protams, sīki izanalizēt visus Aspazijas darbus un apgaismot visus, pat samērā svarīgus biogrā­fijas faktus nav iespējams arī vienas monogrā­fijas robežās. Sajā grāmatā pievērsta uzmanība galvenokārt tiem sacerējumiem, kas skanējuši aizrautīgi un pārliecinoši savā laikā un, izturē­dami gadu pārbaudi, skan aizrautīgi un pārlieci­noši arī šodien, un tiem biogrāfijas faktiem, kas palīdz izprast šo darbu veidošanos.

Vēl zilie un platie debeši Vajā nav attīti…

Быстрая навигация назад: Ctrl+←, вперед Ctrl+→