Zaļā grāmata

JĀNIS JAUNSUDRARIŅŠ

 ZAĻĀ GRĀMATA

.

BALTAJAI SEKO ZAĻĀ GRĀMATA

«Baltajai grāmatai» radies turpinājums, un tas ir patiešām jauks notikums, kas iepriecina sirdi. Svešumā Jānis Jaunsudrabiņš no jauna devies savu bērnības dienu ganu gaitas, un mēs ar aizrautu elpu sekojam viņam. Nav mums svarīgi, cik no visiem tālajiem notikumiem visos sīkumos saglabājusi rakstnieka ap­skaužamā atmiņa (laba atmiņa esot viena no lielu rakstnieku pamatpazīmēm), cik robu pielīdzināts ar iztēli, jo katrā lappusē sajūtam Latvijas zemi un dabu, Latvijas lauku dzīvi, Latvijas ļaudis. Mainās atkal vienas grāmatas ietvaros gadalaiki, pava­sara un rudens smaržas ceļas no zemes, rit lauku darbi, un mēs sastopamies ar pagājušā gadsimta cilvēkiem, ieklausāmies viņu skaidrajā un sulīgajā latviešu valodā, kurā daudz visai savdabīgu sava laikmeta iezīmju. Apbrīnojami dzīvi Jānis Jaunsudrabu,^ parāda visu, kas ienācis viņa redzes lokā, liela meistara roka veidojusi šos stāstus vai tēlojumus. Kad Jaunsudrabiņš rakstīja «Balto grāmatu», viņš bija mūža ceturtā desmita vidū, «Zaļā grāmata» radīta tuvojoties astoņdesmitajam gadu' lokam. Daudz piedzīvojuša un pārdzīvojuša cilvēka skatiens, daudz saprotoša un patstāvīga prāta atklātais spriedums, pāri visiem gadu sliek­šņiem pārnesta ticība cilvēkam un dzimtenes mīlestība piešķir «Zaļajai grāmatai» lielu pievilcību. Uzšķiram grāmatu un lasām pašas pirmās rindas: «Tas bija ievērojams pavasaris manā mūžā, jo es izkāpu no Baltās grāmatas un iegāju Zaļajā. Samērā bez­rūpīgā bērnība mūsmājās bij beigusies, es tiku pusaudža kārtā, un kā tādam man bij jāuzņemas grūtās, vientulīgās gana gaitas.» Kopā ar rakstnieku padzīvojam Valašiņās, šausmānos, Liepiņās un vēl citās mājās, sapazīstamies ar dažādiem cilvēkiem, ikdieniš­ķiem un neparastiem bērniem un pieaugušiem, un jau no pirmā stāsta redzam, ka sirmais rakstnieks savas grāmatas varoni, mazo ganuzēnu, tēlo mīlestībā un patiesībā. Ganapuika Sudrabiņu Jancis gadu skrejā nav kļuvis ne smags, ne pārgudrs, viņš ir dabisks, darbīgs un vaļsirdīgs un latvju tautas rakstniekam Jaunsudrabiņam pasaka skaidri un gaiši, kā viss norisinājies, ko viņš domā par vienu vai otru lietu, kas viņam par priekiem un bēdām, šī bērnišķīgā vaļsirdība un nemākslotība, ganuzēna dzirkstošais dzīvesprieks padara grāmatu mīļu. Vietām saklausām rakstnieka garīgā mūžā uzkrātās dzīves gudrības, dziļas pārdomas, bet tās neiejaucas notikumos un stāstījumā. Tai brīdī rakstnieks apstājas, varbūt apsēžas uz ceļmalas akmens vai atspiežas pie kāda bērza vai liepas, pasaka savu tagadējo sakāmo un dodas atkal tālāk Janča gaitās. Tas ar savu patiesīgo stāstīšanu pats palīdz lasī­tājam spriest, vērtēt. Un te nu jāatzīst, ka mūsu, padomju lasī­tājam ne viss būs bez iebildumiem pieņemams. It sevišķi tas jā­saka par pārāk naturālistiskajiem, dažkārt pat neestētiskajiem tē­lojumiem. Tāpat daudz ko varētu vēlēties valodas tīrības ziņā. Taču galvenais — vecā latviešu lauku sēta līdz ar gājēju dzīves sūrumu attēlota jo spilgti.

Ar zēnu un viņa vecākiem kopā grāmatas sākumā pārdzīvo­jam Jurģus. Kas tur pūļu un rūpju, baiļu un šaubu gan lielajiem, gan puikām! Pa bedraino elles ceļu dauzīdamies, pagalam no­gurstam, nevilšus istabā sēdēdami, noslaukām pierei sviedrus, kas no lasīšanas vien gan nevarēja rasties — tik ļoti viss lasītājam jāpārdzīvo. Vakarā laižamies dusā svešā istabā, kur viss liekas neparasts. Un saldi jo saldi tad uztveram pēdējos tēlojuma vār­dus, jo tie pauž mazā pusaudža spēka avotus un saprašanos ar dzīvi. «Bet, paklau, vai tepat līdzās nebija sadzirdama manas mātes elpa? — Es varēju droši laisties miegā.»

Kad «Zaļā grāmata» izlasīta, esam pateicīgi rakstniekam par skaisto dāvanu. Cilvēki, dzīvnieki, putni, koki, akmeņi, upes un tīrumi apstāj mūs no visām pusēm, sajaucas senie laiki un mūsu dienas, domājam par Jaunsudrabiņa rnūžu un darbiem, un dažs nemierpilns lasītājs pinas un tinas varbūt ar šīm domām līdz vakaram. Bet, paklau, — tad gribas sacīt, — vai tā nav mūsu mātes Latvijas elpa? Un mēs varam mierīgi vakarā lais­ties dusā un rītā žirgti un droši celties augšā.

Jāņa Jaunsudrabiņa krāsainais, patiesīgais, dzīves un cil­vēku mīlestības pilnais stāstījums turpina latviešu rakstniecības reālistiskās demokrātiskās tradīcijas un gludi un grodi ievijas padomju dzīvē.

Katram būs te savs prieks, savi draugi. Daudzās lietās krietns pratējs ir vecaistēvs, pat raibu un sarežģītu vezumu viņš krauj godam, «kur lika kādu lietu, tur tā pieplaka». Tīri kā liels izau­dzis vēlāk pats Jancis. Tas taču ir sens laiks, par ko mēs te lasām, — tad, piemēram, tikai sākuši āboliņu sēt, un ar vislielāko ziņkāri mēs vērojam savus senčus un viņu parašas. Ar lielu spēku rakstnieks pavisam skopiem vārdiem notēlojis vienkāršo ļaužu grūtumus, pūliņus, postu un arī viņu dzīves gudrību, humoru un izturību. Darba cilvēks Jaunsudrabiņa grāmatā saslejas visā au­gumā, tas ir īstais vecās dzīves un jaunās grāmatas varonis. Kad Janča mātei prasa, kā viņai klājas, viņa atbild: «Ak jau, — pietiek visa kā!» Ar šiem vārdiem pateikts viss: sūrais, smagais likte­nis, bēdu un likstu un nebeidzama darba mūžs. «Neviens par tavu prieku nepriecāsies, tāpat kā nevienam tava asara neliksies diez­gan sūra.» Pusaudzis mācās vīra darbus, no rudzu pļaušanas sāp mugura, sāni un pleci, delnas sarkanas un tulznainas. Bet rādīt citiem tādas plaukstas kauns, vīrs aug darbā. Vai kas no tādām plaukstām arī labs tiek gājējam? Gājēja cilvēkam labi visur un īsti labi nekur, tāds ir rūgtais secinājums.

Kopā ar rūpēm un raizēm savijas pussaudža vainagā kā dadži un nātras ar Jāņzālēm, āboliņu un pļavas puķēm prieki, smiekli, dzīves alkas. Brīnumaina parādās mīļa meitene, no ku­ras smaida visa pasaule kļūst gaiša. Jāņu vakars un nakts, «vis­īsākā un gaišākā vasaras nakts, kādu vien latviešu zeme pazina». Cilvēki to cenšas padarīt vēl gaišāku, «saceldami uzkalnos ugu­nis, un īsināt vēl īsāku ar nemitīgu dziedāšanu».

Jānis Jaunsudrabiņš ir tuvs un dārgs latviešu tautai. Man liekas, rakstnieks pāri robežām sajūt mātes — dzimtenes silto, laipno, draudzīgo elpu. «Zaļā grāmata», kas iznākusi tālajā Bri­selē, tagad iznāk Rīgā, un vēl ciešāka un stiprāka kļūst rakst­nieka un tautas draudzība.

Jānis Sudrabkalns

PIRMĀ DAĻA

..

.

VALAŠIŅĀS PIRMAIS GADS

JURĢI

Tas bija ievērojams pavasaris manā mūžā, jo es iz­kāpu no Baltās grāmatas un iegāju Zaļajā. Samērā bez­rūpīgā bērnība mūsmājās bij beigusies, es tiku pus­audža kārtā, un kā tādam man bij jāuzņemas grūtās, vientulīgās gana gaitas.

Līdz ar saderēšanu uz Valašiņām, kaut kur purvainā, krūmainā apvidā aiz Oruļu kroga, es jutos kā pārdots. Nevienu vakaru nevarēju aizmigt nedomājis — kā tikai tur ies … No manām nopūtām māte nomanīja, kas man kaiš, un par mierinājumu dažreiz pasvieda ne visai laip­nus vārdus:

«Ko tu pūt? Mēs tak aizejam uz Valašiņām visi. Ne­būsi svešumā. Neesi vairs nekāds lellīte — jau devītais gads! Man! aizgrūda uz Spīgām tikko septiņus gadus vecu. Nemācēju pastalu auklas, kā nākas, sakrustot uz stilbiem. Bet ko lai dara? Esmu dzīva palikusi un ne sliktāka par tiem, kas pa vaļai auguši. Pats zini, ka maizi tev no magazines pagasts vairs nedod. Ko tad ēdīsi, kad nepelnīsi? Pasak tu man!»

Ko es varēju pateikt? Taisnība bija. Es ievilku galvu dziļāk plecos un klusēju, apspiezdams nopūtu, kas at­kal lauzās no krūtīm.

Pagalam izmisis es gaidīju Jurģu dienas, kas tuvo­jās briesmīgi lēnām. Likās, ka nebūs nemaz iespējams to sagaidīt. Darbi ritēja, kā ritējuši, tikai laiks vien stā­vēja uz vietas. Meitieši pervēja dzijas, auda, nesa lopiem ūdeni, vārīja ēst. Puisieši zāģēja malku, trina uz tecilas cirvjus. Atnācis no skolas, es sēdēju uz sola pie gala loga un, ar elkoņiem uz «Mājas grāmatas» atspiedies, mācījos rītam uzdotos bībeles stāstus, ar koka vienal­dzību pret Dāvidu kā pret Zaulu, Absalomu, Jāzepu, Zaru, Ruti un Agari. Kas tas viss bija pret manu postu? Bet, kad pienāca pati Jurģu diena, manas bēdas darba steigā pēkšņi pašķīrās kā migla.

Krusttēvs bij bez dienas aizgājis pēc zirgiem. Pirms brokasta jau viņi bija klāt — abi ar Valašiņu Janku. Trīs vareni pajūgi. Mudīgi vajadzēja kraut vezumus, lai varētu līdz vakaram vēl olru reizi izbraukt. Valašiņu Janks pūlējās, ka mums esot sasodīti daudz mantu, uz ko vecāmāte atteica:

«Kad ilgāk uz vietas cilvēks dzīvo, tad jau salasās visādi grabasti. Vai tad te kāda lietas manta? Tāda jau tā gājēja bagātība ir — katliņi, podiņi, spaņņi. Nevar bez sava galdiņa, bez krēsliņa, bez gultas jau nemaz. Vajag skapja, vajag lādes, kur drēbes nolikt. Nevar sie­višķis dzīvot bez ratiņa, bez stāviem, kreķiem un tīta­vām. Nelaime, ka pie kraušanas tās visas nepātagas, spraislīgas lietas. Uzkrauj līdz debesīm, bet starpas lie­lākas par gabaliem.»

Kad visi trīs vezumi izlīgoja olnīcā, man likās, ka nu laiks būtu godīgi paēst brokastu, bet laikam šorīt cits neviens par to nedomāja. Es tāpēc beidzot saņēmos un teicu:

«Paliek tīri slābana sirds.»

Tad nu gan iešāvās arī mātēm prātā, ka bez ēšanas visu dienu tikpat nevarēšot iztikt, un mēs apsēdāmies uz sola pie saimnieku lielā galda. Mēs apēdām pa rie­cienam maizes ar skābos kāpostos vārītu tauku gaļu, ka nokraukšķēja vien, jo sāls, kāmī gaļu mērcējām, bij stipri rupa. Nu bij atkal spēka diezgan vākt kopā visā­dus sīkumus, taisīt saiņus, nest laukā no ēkas, no istabas, no klēts, lai — kad piebrauca atkal vedēji — nebūtu jāčamdās pa niekiem. Kad viss, kas mūsu, bija sav ...

Быстрая навигация назад: Ctrl+←, вперед Ctrl+→