Edgars Auziņš
Vai tas pāries?
1 daļa
Ironiskā kārtā melnā sērija sākās Vecgada vakarā. Ziemas sesija ir tepat aiz stūra. Gaisā virmo brīnuma gaidīšana. Šķiet, šogad lolotākās vēlēšanās piepildīsies
Es ar prieku izlaižu filozofiju, čakarējos pa centru. Deguna gals tirpst no aukstuma. Aleksandrova austiņās čīkst:
– Nē, nu, vai varat iedomāties, viņš man prasīja par to samaksāt. Pirmajā randiņā! Vai tas vispār ir normāli? – sašutumā atskan balss. «Es gandrīz nolaidu žokli uz galda. » Es pasūtīju tikai kafiju, un viņš pasūtīja pusi no ēdienkartes. Ja viņi tur būtu cūku uz iesma pasnieguši, viņš arī to būtu uzasinājis. Viņš ir tik jauks un tumšs, tieši tāds, kāds man patīk. – Vika skumji nopūšas.
– Vai viņš pēc šāda priekšlikuma vispār ir dzīvs? – es iesmejos, iedomājoties, cik jocīgi viņa izpleta nāsis.
Priekšā redzu zaļu zīmi ar kafijas pupiņām. Ejot novelku vilnas šalli.
Es domāju, vai man vajadzētu dzert kafiju ar parasto pienu vai kokosriekstu pienu. Un pēkšņi man kaut kas liek pagriezt galvu. Niezes sajūta, kurai nav iespējams pretoties. Tas, iespējams, ir tas, ko viņi sauc par priekšnojautu.Smaids pazūd no manas sejas. Es vairs nedzirdu, ko man saka Vika.
Restorānā pāri ielai, tieši pie loga, mans tēvs sēž kādas blondīnes kompānijā. Smadzenes izmisīgi meklē attaisnojumus savām sapulcēm. Viņi sēž un sēž, kas jums rūp?
– Aleksandrova, piedod. Es tev atzvanīšu. – es viņu pēkšņi pārtraucu teikuma vidū un uzklikšķinu uz austiņas. Nerūpējoties par luksoforiem un intensīvo satiksmi, es kā traks zaķis zigzagu pāri ceļam.
Viņi ir tik kaislīgi viens pret otru, ka neko sev apkārt nepamana.
Tēvam mugurā melns krekls, skaisti savilkti mati. Sieviete izskatās apmēram tāda paša vecuma kā viņas māte: diezgan izliekta, kopta, ar lielām cirtām. Es nekad neesmu viņu redzējis vecāku vidē.
Jā, iespējams, šī ir biznesa tikšanās. Viņi tikai runā, nekas nav nosodāms. Bet es jau zinu, ka tas tā nav. Viņa pārāk seksīgi atmet matus. Tēvs pārāk daudz paliecās uz priekšu. Daudz tuvāk, nekā pieļauj sociālā distancēšanās. Ceļi zem galda pārāk pieskaras viens otram. Viss pa vidu ir par daudz.
Gribēdams palikt nepamanīts, es steidzos atpakaļ uz kafejnīcu. Es laikam izskatos pēc idiotas.
Pasūtu parastu kafiju un paņemu augsto krēslu pie loga.
Skan patīkama mūzika, ir tikai daži apmeklētāji. Ir darba dienas vidus. Mamma droši vien ir birojā. Es nebrīnītos, ja viņa pat nepamanītu, ka tēva nav. Kad viņiem pēdējo reizi bija normāla saruna? Kad jūs ceļojāt ar to pašu automašīnu?