Saretais zvirbulns

Annotation

VIKS-Una Jansone

SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

MĀKSLINIECE ANITA KREITUSE

RlGA «LlESMA» 1982

I daļa

ZAĻĀS VĀRNAS PIRMAIS STĀSTS

NEDZĪVAIS PUTNĒNS

ZAĻĀS VĀRNAS OTRAIS STĀSTS

ZVIRBULĒNS IEGŪST VARDU

ZVIRBULĒNS SATIEK ZIRNEKLI, ŪDENSSTRAZDU

PAGĀJA DAŽAS DIENAS

PAGAJA VĒL DAŽAS DIENAS

NĀKAMAJĀ DIENĀ

SAVĀDNIEKS

ZVIRBULĒNS IEPAZĪSTAS AR SPĀRI UN NOSAUC TO PAR HA

ZVIRBULĒNS SATIEK HA-SPĀRI OTRREIZ

ZVIRBULENA PIRMĀ GRAMATA

II daļa

Kā TU RUNā!

ĶEZA

KAS TUR NOTIEK!

KAS TEV IR AR TIEM DIENVIDIEM?

URĀĀĀ!

KAUT KAS BALTS

NU PAVISAM Kā LIDLAUKā!

PIRMAIS SNIEGS

PĀVS KASTĒ!

KIKERIGŪ!

PAREIZI!

MAN IR IDEJA!

VISS ATKARIGS NO TA, KA DZĪVO UN NO KA PĀRTIEK

ODS IR ODS!

TAVA OTRĀ PUSE ATRODAS DIENVIDOS

KEEE!

ES GRIBU AR TEVI DRAUDZĒTIES!

TAS IR TAGAD!

SATURS

VIKS

SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

SAREŽĢĪTAIS zvirbulens

I daļa

ZVIRBULENS SATIEK ZAĻO VĀRNU

Vienmēr, kad Zvirbulēns pēkšņi nezināja, ko domāt, ko ne, viņš sāka straujāk vicināt spārniņus. Vicināja, vicināja, bet reiz savicināja spārniņus speciāli.

Jo viņš ieraudzīja ozolā sēžam Zaļo Vārnu, kura, kādu laiku noraudzījusies Zvirbulēnā pavisam parasti, paskatījās uz viņu speciāli.

ZAĻĀS VĀRNAS PIRMAIS STĀSTS

Kad viņi bija iepazinušies un pārvarējuši pirmo mulsumu, Zvirbulēns pēkšņi ievaicājās:

— Vai redzi?

Un norādīja lejup.

Zaļā Vārna paskatījās un tad sacīja:

— Tu domā Cilvēku?

Zvirbulēns nolēma ielāgot svešo vārdu un atbildēja:

— Nu jā, Cilvēku.

Bet Zaļā Vārna jau saprata, ka Zvirbulēns redz Cilvēku pirmoreiz, viņa pati dzīvoja pasaulē jau trešo vasaru un, lai neteiktu vairāk, šo un to zināja. Taču Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa sacīja:

— Aizlidosim uz kādu drošāku vietiņu, un es tev kaut ko pastāstīšu.

Zvirbulēns piekrita.

Viņi atrada nelielu, ziediem pilnu meža noru un apmetās bērza zarā.

— Šodien tu pirmo reizi sastapi Cilvēku, — sacīja Zaļā Vārna, — un tāpēc tev būs lietderīgi zināt par viņu mazdrusciņ vairāk nekā, teiksim, par Zvirbuļu Vanagu.

Zaļā Vārna vēlreiz pārliecinājās, vai tuvumā patiešām neviena nav, un tad pajautāja:

— Saki — ko tu par viņu domā?

— Nezinu, — atteica Zvirbulēns. — Man viņš šķiet tik neparasts. Nebiju iedomājies, ka pasaulē var būt kaut kas tāds.

Zaļā Vārna likās esam apmierināta ar atbildi. Viņa sacīja:

— Tev taisnība — nevar būt. Taču ir. Mums ir darīšana ar Novirzi No Normas.

— Ko nozīmē Novirze No Normas? — Zvirbulēns ievaicājās. Viņš jau sāka samierināties ar to, ka Zaļā Vārna ir pārāka par viņu, un klusībā pat lepojās, ka ieguvis tik gudru un skaistu draudzeni.

— Ko nozīmē Novirze No Normas? — pārjautāja Zaļā Vārna. — Labāk es stāstīšu visu pēc kārtas.

Viņai ilgi nebija gadījies tik cītīgs klausītājs kā Zvirbulēns, un viņa stāstīja:

— Redzi, pašā pasaules sākumā Cilvēks dzīvoja ar mums kopā un bija tāds pats kā mēs. Nu, saproti, visi — gan putni, gan zvēri, gan cilvēki — visi, visi dzīvoja kopā draudzīgi un nedarīja cits citam pāri.

Bet tad ar Cilvēku kaut kas notika. Mēs to nosaucām par Slimību. Redzi, Cilvēks sāka iedomāties, ka viņam ir tiesības uz mums. Viņš sāka mūs vajāt. Tad mums neatlika nekas cits kā norobežoties no viņa, jo baidījāmies, ka Cilvēka Slimība var piemeklēt arī mūs.

Tā runāja Zaļā Vārna un piesardzīgi paskatījās visapkārt. Zvirbulēns bija pati uzmanība.

— Bet mēs vēl neesam zaudējuši cerību, — turpināja Zaļā Vārna. — Ir taču zināms, ka likstas ir ārstējamas. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Nostāsti par bijušo dienu saticību un brālību vēl dzīvo mūsu atmiņā, un meža zvēri un putni tos stāsta tālāk saviem bērniem. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību.

Tā runāja Zaļā Vārna nelielajā, ziediem pilnajā meža norā.

NEDZĪVAIS PUTNĒNS

Kādu dienu, lidodams garām ziedošu ķiršu dārzam, Zvirbulēns ieraudzīja Cilvēku otro reizi. Tas bija mazāks par pirmoreiz redzēto, jo bija Cilvēka Bērns.

Cilvēka Bērns sēdēja gaiši dzeltenu smilšu laukumiņā, un viņam rokā bija — Zvirbulēnam spalvas uz pakauša sacēlās stāvus — putnēns! Tas nekustējās. Tātad Zaļajai Vārnai bija taisnība, kad viņa stāstīja par Cilvēka Slimību.

Zvirbulēns iespurdza ceriņkrūmā, kas auga turpat līdzās, jo ziņkāre tomēr bija lielāka par bailēm. Viņš gribēja redzēt, kas notiks tālāk.

Cilvēka Bērns paņēma atslēdziņu, iebāza to Nedzīvā Putnēna sānos un pagrieza. Putnēnā kaut kas notarkšķēja, un Zvirbulēns noskurinājās.

Tad Cilvēka Bērns nolika Nedzīvo Putnēnu zemē, un tas… atdzīvojās! Klakstot un dīvaini raustoties, Nedzīvais Putnēns, šķita, uzknābā graudus. Taču viņš nedzīvoja ilgi. Klakstoņa un raustīšanās pakāpeniski pierima un drīz izbeidzās pavisam. Tad Cilvēka Bērns vēlreiz paņēma Nedzīvo Putnēnu rokās, vēlreiz ielika viņā atslēdziņu un vēlreiz pagrieza to. Viss atkārtojās tāpat kā iepriekšējā reizē.

Velti Zvirbulēns izgaidījās, ka Nedzīvais Putnēns, beidzis knābāt graudus, pacels galvu, ieraudzīs debesis un, savicinādams spārniņus, trauksies augšup. Vīlies un dažādu domu mākts, Zvirbulēns atstāja ceriņkrūmu un garām ziedošo ķiršu dārzam devās uz savu mājoklīti. Bet arī tur viņam nebija miera. Viņu nodarbināja, lūk, kāds jautājums: kāpēc Cilvēkam vajadzīgs Nedzīvais Putnēns, ja pasaulē tik daudz dzīvo?

Un viņš devās pēc atbildes pie Zaļās Vārnas.

ZAĻĀS VĀRNAS OTRAIS STĀSTS

Zaļā Vārna tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Zvirbulēns nekavējoties izstāstīja redzēto.

— Tu saki — klakstēdams un raustīdamies? — viņa pārvaicāja, kad stāstāmais bija galā.

— Jā, — Zvirbulēns apgalvoja. — Klakstēdams un raustīdamies.

Zaļā Vārna jau pašā Zvirbulēna stāsta sākumā nojauta, par ko ir runa, taču atcerēsimies, ka viņa tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Tas nozīmēja, ka tobrīd viņa nepavisam nebija noskaņota uz steidzīgu valodu.

— Ja tev nekas nedeg, — viņa sacīja, — tad iekārtojies, lūdzu, šajā ķērpju atzveltnī un klausies uzmanīgi.

Zvirbulēns iekārtojās. Ķērpju atzveltnī bija mīksti un ērti. Zaļā Vārna sāka stāstīt:

— Redzi, es jau mūsu pirmās tikšanās laikā tev darīju zināmu, ka Cilvēku piemeklējusi Slimība, viņš sācis mūs vajāt, un tāpēc no viņa norobežojāmies. Atceries? Ir ļoti svarīgi, lai tu visu atcerētos, citādi nesapratīsi tālāko.

— Es atceros, — dedzīgi apgalvoja Zvirbulēns, un tā bija patiesība, jo viņš patiešām atcerējās visu, ko Zaļā Vārna viņam stāstījusi.

— Nu labi, tad klausies tālāk.

Un Zaļā Vārna turpināja:

— Pakāpeniski Cilvēks izveidoja sev citu apkārtni. Atstājis mežus, kalnus un lauku plašumu, viņš uzbūvēja sev akmens pasaules, nosaukdams tās par pilsētām. Patlaban šajās akmens pasaulēs mitinās lielākā daļa cilvēku.

Tomēr (un tagad klausies īpaši uzmanīgi!) kaut kas, kāda niecīga daļiņa, kāds atspulgs no senatnē pieredzētā un izjustā vēl dzīvo Cilvēkā un visredzamāk parādās tieši Cilvēka Bērnā. Un raugi — Cilvēka Bērns pieprasa Cilvēkam putniņu un lācīti (ievēro, ka es nesaku putnu un lāci, jo Cilvēka Bērns ir mazs un viņa vārdi arī ir mazi!). Un Cilvēks, zaudējis spēju izsaukt Cilvēka Bērnam no meža putniņus un lācīšus, tagad gatavo tos pats.

— Gluži tāpat kā, nemācēdams vairs mitināties mežos un laukos, viņš gatavo sev akmens pasaules, vai ne? — ierunājās Zvirbulēns.

— Gluži tāpat, — apstiprināja Zaļā Vārna, apmierināta, ka viņas jaunais draugs gadījies visai saprātīgs. Bet viņa vēl nebija galā ar savu stāstu.

— Redzi, tieši Cilvēka Bērns ir tas, kā dēļ mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Cilvēka Bērns grib būt kopā ar mums. Un Cilvēks mīl savu Cilvēka Bērnu. Vai tagad tu saproti? Vai saproti, kādēļ vēl neesam zaudējuši cerību?

Ta runaja Zaļa Varna, kad bija ieturejusi maltīti un Daudīja atpūtu.

ZVIRBULĒNS IEGŪST VARDU

Zvirbulēns bija pārliecināts, ka viņš ir bijis vienmēr. Kad Zaļā Vārna reiz viņam stāstīja kādu notikumu, piebilstot, ka tas atgadījies tad, kad Zvirbulēna nemaz vēl neesot bijis, viņš pagalam izbrīnījies iesaucās:

— Kā? Kur tad es biju?

— Tu vispār nebiji, — sacīja Zaļā Vārna, sakārtodama kādu greizi iegulušu spalvu.

— Kā — nemaz? — turpināja brīnīties Zvirbulēns.

— Nu bet kur tad es biju, ja es vispār nebiju? Kur tad es biju?

— Nu kā tu nesaproti, — Zaļā Vārna sapīka. — Tu vienkārši nebiji, un viss.

— Ja es vienkārši nebiju, tad es biju sarežģīti, — sacīja Zvirbulēns un paskatījās Zaļajā Vārnā tā, it kā būtu viņai atņēmis brangu graudu.

Zaļā Vārna pasmaidīja vienu no saviem smaidiem.

— Sarežģīti, tu saki? Tiesa gan, tas ir visai sarežģīti, un es tevi turpmāk saukšu par Sarežģīto Zvir- bulēnu.

— Es pats esmu Sarežģītais Zvirbulēns, mani nemaz tā nav jānosauc. — Zvirbulēnam nepatika, ka cits kāds iedod viņam vārdu, ko viņš pats nav izgudrojis, taču viņam darīja godu tas, ka nu viņš vairs nebūs parasts zvirbulēns. Zaļā Vārna jau arī nebija parasta vārna, bet gan Zaļā Vārna. Nu ...

Быстрая навигация назад: Ctrl+←, вперед Ctrl+→